Valoda pret dialektu: kāda ir atšķirība?

“Valoda ir dialekts ar armiju un kara floti.” — lingvists Makss Veinreihs

Protams, jūs zināt, kas ir valoda, taču varētu būt nedaudz apjucis par to, kā valoda atšķiras no dialekta.

Pamatideja ir tāda, ka valoda attiecas uz komunikācijas sistēmu ar savu unikālu gramatiku un vārdu krājumu, ko bieži atzīst kā atšķirīgu kultūras vai nacionālu identitāti; savukārt dialekts ir valodas paveids, ko runā konkrētā reģionā vai noteikta sociāla grupa, galvenokārt atšķirīgs izrunā, vārdu krājumā un gramatikā, bet tas joprojām ir savstarpēji saprotams ar dominējošo reģionā runāto valodu.

Labi, ņemot to vērā, lasiet tālāk, lai uzzinātu trīs galvenās atšķirības starp valodu un dialektu, kā arī uzzinātu, kā dialekts atšķiras no akcenta.

Galvenās atšķirības starp valodām un dialektiem

Es teikšu tieši: pat ja mēs esam definējuši atšķirības iepriekš, nav vienota definīcija par valodu un dialektu. Abas ir dzimttautiešu izmantotas komunikācijas sistēmas, un katru var uzskatīt par pilnvērtīgu valodu.

Vilinošs ir steigties pie skaidrām salīdzinājumiem, bet lingvistikā daži jēdzieni nav tik vienkārši, kā mēs vēlamies, lai tie būtu.

1. Valodām ir valsts, bet dialekti ir reģionāli

Merriama-Vēbstera vārdnīca “valodu” definē kā “vārdus, to izrunu un to apvienošanas metodes, ko kopiena lieto un saprot”.

Savukārt “dialekts” ir definēts kā “reģionāla valodas šķirne, ko atšķir vārdu krājuma, gramatikas un izrunas pazīmes”.

Iespējams, esat pamanījis, ka šajās definīcijās nav lielas atšķirības. Tomēr vienmēr tiek norādīts, ka valodas ir nacionālas, savukārt dialekti tiek uzskatīti par reģionāliem un tos parasti runā mazāks cilvēku skaits.

Katrai valstij ir vismaz viena oficiāla valoda, ko izmanto oficiālos dokumentos un valdības aktivitātēs.

Kamēr lielākā daļa cilvēku pie tā apstājas, mēs varam iedziļināties nedaudz dziļāk — proti, varam būt lingvistiski precīzāki.

Dialekts kļūst par valodu ar dekrētu vai deklarāciju — valsts piešķir runātās sistēmas speciālu statusu kā oficiālai valodai. Citiem vārdiem sakot, valodu uzskata par valodu, jo tā ir valsts apstiprināta.

Piemēram, kad Filipīnas izvēlējās vienu no saviem astoņiem galvenajiem dialektiem par oficiālo valodu, nebija nejaušība, ka uzvarēja tagalogu valoda.

Pat ja lielākā daļa valsts iedzīvotāju tajā laikā diez vai spēja runāt tagalogu/filipīniešu valodā, tas neatvairīja valsts vadību galvaspilsētā, kas brīvi runāja tagalogu valodā, pieņemt to par valsts valodu.

Tā kā valodas tehniski ir dialekti, pastāv daudz situāciju, kad cilvēki, kas runā dažādās valodās, var viens otru perfekti saprast.

Ņemiet, piemēram, Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas oficiālo valodu savstarpējo saprotamību. Šeit ir standarta anekdotes ietvars:

Joks: Dans, zviedrs un norvēģis ienāk bārā…

Piedziedājums: Un viņi runā normāli

Tā ir patiesība. Lielākā daļa skandināvu var sarunāties viens ar otru bez tulku palīdzības!

Oficiāli viņi runā trīs dažādās valodās (dāņu, zviedru un norvēģu valodā), taču var apgalvot, ka viņi patiesībā lieto trīs radniecīgus dialektus, kas, iespējams, ir cēlušies no kopīgas mātes valodas.

2. Valodām ir standarta rakstiskas formas, bet dialekti galvenokārt ir mutvārdu

Valodām bieži ir standarta gramatikas noteikumi un bagātīga literatūra. Tās pastāv ne tikai kā mutvārdu tradīcijas, bet arī kā rakstiski pieraksti.

Dialekti, no otras puses, parasti vairāk tiek runāti, nekā rakstīti. Ja tie tiek rakstīti, tad parasti ne oficiālos vai valsts dokumentos.

Kamēr jau pieejamās literatūras apjoms noteikti ir kritērijs “oficiālās valodas” izvēlei, tas darbojas arī otrādi.

Dialekta pasludināšana par oficiālu valodu ir pašpastāvīga, kas mudina rakstniekus veidot darbus šajā valodā. Tā kā valsts apstiprināja noteiktu valodu kā oficiālo valodu, visi tās oficiālie darījumi tiks rakstīti tajā.

Tas rada sniega pāra efektu, tāpēc šajā valodā uzkrājas arvien vairāk literatūras, vēl vairāk pastiprinot to.

3. Valodas kvalitatīvi atšķiras no dialektiem

Daudzi apgalvo, ka valodas ir vienkārši pēc savas būtības elegantākas vai sarežģītākas nekā dialekti.

Taču, ja šo sarežģītību vērtē pēc valodas attīstītās grūtības vai kompleksitātes, tad arču — dialekts, ko runā Krievijas kalnu reģionā — liktu jūsu mājas darbam franču valodā izskatīties kā bērnu rotaļai.

Arču valodai ir ļoti daudz fonēmu (skaņu) un tik daudz konjugācijas formu, ka viens pats darbības vārds var radīt apmēram 1 502 839 formas.

Ja, no otras puses, vēlaties apgalvot, ka valodas elegances slēpjas tās vienkāršībā, tad jums būtu grūti aizstāvēt tādu sarežģītu valodu kā mandarīnu ķīniešu, ungāru vai tajiešu valodu ikdienas lietošanai.

Piemēram, ķīniešu valodā ir vairāk nekā 50 000 rakstzīmju. Tā ir arī tonālā valoda. Tas nozīmē, ka viena zilbe, piemēram, “ma”, atkarībā no izrunas, var nozīmēt “māte”, “zirgs” vai kaut ko citu pavisam.

Tātad, kam tiešām ir teikt, kas padara valodu skaistu? Un neaizmirsīsim, ka pastāv dialekti, kas ir tikpat cienīgi kā oficiāli atzītas valodas.

Kāda ir atšķirība starp dialektu un akcentu?

Kamēr mēs esam pie šīs tēmas, jums varētu interēt atšķirība starp dialektu un akcentu. Daudzi tos jauc un bieži lieto mijām. Labās ziņas ir tādas, ka atšķirība šeit ir daudz skaidrāka:

Akcents ir dialekta apakškopa.

Kamēr dialekti aptver visas valodas aspektus — gramatiku, vārdu krājumu un izrunu — akcents attiecas tikai uz trešo daļu.

Saskaņā ar Merriama-Vēbstera vārdnīcu akcents ir “runas veids, kas raksturīgs konkrētai cilvēku grupai un it īpaši konkrēta reģiona dzimtajiem iedzīvotājiem vai iedzīvotājiem”.

Akcenti ir interesanti pētījumi, jo tie iedala runātājus pēc to attiecīgās ģeogrāfijas. Vārdi un teikumi, kas izskatās vienādi, runājot var izskanēt ļoti atšķirīgi, ja tos izrunā cilvēki no diviem dažādiem reģioniem.

Pat ar vienu angļu valodu jums jau ir tik daudz akcentu. Amerikānis, piemēram, diez vai saprot skotu, lai gan viņi runā vienā valodā.

Katram no tiem, savukārt, ir savi reģionālie varianti. Amerikāņu akcenti, piemēram, ir dziļo dienvidu, teksasiešu, Ņujorkas, Bostonas, Kalifornijas un daudzi citi.

Interesanti, ka lielākā daļa runātāju apgalvo, ka viņu akcents ir “pareizais” vārdu izrunas veids. Tādi mēs, cilvēki, esam.

Kaut arī kāda akcentam var būt sociālas, ekonomiskas vai ģeopolitiskas sekas, visi akcenti ir vienlīdzīgi. Un ikvienam ir akcents. Un tie visi skan skaisti.

Jūs varat iegūt daudz konteksta un dzirdēt dažādus akcentus, skatoties dzimttautiešu radītu mediju materiālus. Lielisks veids, kā to izdarīt, ir izmantot tādu valodu apguves programmu kā Lingflix.

Ja interesējaties iedziļināties valodu un dialektu tēmā, apsveriet iespēju noklausīties šo informatīvo TED runu:

Tātad tagad mēs zinām: starp valodām un dialektiem nav melnbaltas atšķirības, un akcents patiesībā ir dialekta apakškopa.

Tagad esat apbruņots, lai paskaidrotu atšķirību cilvēkiem, kas joprojām ir tumsā — un varbūt pat pievienotos pieredzējušu lingvistu diskusijām!